Viduslaiku cietokšņu anatomija

Konspekts kopēts iz 2012. gada arhīviem. Visa informācija tika atrasta un tulkota no Vikipēdijas. Fona bildē ir daļa no Arad pilsētas cietokšņa Rumānijā

Jau labu laiku atpakaļ pamanīju cilvēku interesi par cietokšņiem un nolēmu apgaismot par cietokšņu uzbūvi, kāpēc tā vēsturiski veidojās, priekš kam tiem ir vajadzīgas tranšejas pilnas ar ūdeni un kā paspīdēt ar savām zināšanām nākamreiz, kad iesiet garām Bastejkalnam vai pāri Rīgas kanālam.

Cietoksnis ir militāras konstrukcijas paredzētas pozīcijas aizsardzībai un cīņai. Cietokšņi un to daļas mainījās laika gaitā, jo evolucionēja arī ieroči, to efektivitāte uzlabojās, tika izgudroti arī jauni veidi kā tikt pāri vai cauri aizsardzībai. Cietokšņi evolucionēja aptuveni līdz 19. gadsimtam, kad no lielā mūra sienām palika vien tikai zemes valnis/uzbērums. Nav īsti skaidrs kad ko var saukt par cietoksni, jo to pašu vienu zemes uzbērumu ir grūti nosaukt par cietoksni, kaut arī tas ir evolucionējis cietoksnis, kamēr pilsētas mūris ir tikai daļa cietokšņa. Tad tiksim skaidrībā ar visu pēc kārtas.

Pilsētas mūris Pirmie pilsētas mūri radās jau 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, Jērikā, un tika celti no dubļiem. Daudz vēlāk, 3500 g.p.m.ē. ir liecības par Indusu ciemiem ar akmens mūriem. Lielais Ķīnas mūris tika uzcelts 200-230 gadus pirms mūsu ēras un ir apskatām arī šodien. Pilsētas mūri tika paplašināti pilsētai izaugot aiz nocietinājuma mūriem. Tā Rīgas nocietinājums pēc uzcelšanas ir paplašinājies vienu reizi.

No tiem laikiem kad mūri tika celti no dubļiem tie ir evolucionējuši galvenokārt materiālu ziņā - koks, akmens, ķieģeļi. Tas ļāva sienai saņemt lielāku triecienu un noturēties ilgāk pret ienaidnieka uzbrukumiem. Tomēr pilsētas mūru oponenti nebija tikai asinskāri iebrucēji, bet lielu lomu spēlēja arī ugunsgrēks.

Parapēti. Lai pasargātu pilsētas mūrus no ugunsgrēka, vai vismaz tā izplatīšanās, tika izgudroti parapeti, kuri tiek izmantoti arī mūsdienās. Parapets ir balkona veida slieksnis/barjera virs struktūras, kas neļauj liesmām tikt tam pāri. Tas radīja placi pa kuru varēja pārvietoties pa jumtu, tāpēc arī vēlāki pilsētas mūri bija lielāki un augstāki. Tā radās banketi - šauras taciņas uz mūra lai aizsargi varētu labāk pārvietoties pa tiem. Protams, kāda jēga no banketiem, ja tos neizmanto? Pareizi. Tā tika izdomāti caurumi Parapeta sienās - Ambrazūras. Ambrazūras bija caurumi priekš lielgabaliem - mazi lodziņi un priekš loku strēlniekiem šauras spraugas, kas sargāja šāvēju. Protams, arī ambrazūrām bija savi mīnusi - tie ierobežoja manevrēšanas spējas un loku šāvēji bija nesamērāmi vairāk apdalīti, jo ambrazūras ļāva izvēlēties tikai horizontālu vai vertikālu maiņu. Tāpēc tika radīts sienas izrobojums. Sienas parasti tika izrobotas tur, kur tās neapdraudēja cilvēkus. Robojums ļāva daudz vairāk manevrēt loku šāvējiem un sekmīgāk tikt vaļā no ienaidnieku pieliktām trepēm. Tomēr bija ari situācijas, kad rādīties robos bija bīstami, tādēļ arī ne vienmēr visas parapetu sienas tika izrobotas. Lielākās neizrobotās daļas sauca par Merloniem. Merlonā ierīkoja jau mums zināmas ambrazūras loku šāvējiem un lielgabaliem. Tas kā sienas izrobojums un merlons rotājumi ir tikai kultūras un stila lieta - Eiropā populāri bija trīsstūra veida un bezdelīgas astes veida rotājums merlona augšā, Islāma arhitektūrā bija apaļš rotājums, taču visbiežāk tas netika izrotāts it nemaz.

Lai pārredzētu kas notiek ārpus pilsētas mūriem tika taisīti arī torņi uz vai starp pilsētas mūriem. Praktiski lielākā daļa torņu bija apdzīvojami un kara vajadzībām tika izmantoti tikai kara laikā. Torņi bija pilsētas mūra spēcīgākās vietas. Četrstūraini torņi bija viegli uzceļami, vienkārši, ekonomiski taču to stūri bija viegli ievainojami, tāpēc ari tos necēla nopietnajos nocietinājumos. Apaļš tornis, tāpat kā mūsu Pulvertornis, bija vislabākie, jo apļa formai nebija stūru, kurus viegli var demolēt un sekmīgāk novadīja bultu šāvienus prom no torņa. Mūsu Pulvertornis sargāja Rīgas cietokšņa asāko malu. “D” formas torņi bija lieliska alternatīva starp abiem iepriekš apskatītiem torņiem - tie sniedza tikpat labu aizsardzību tā ārpusējā, apaļajā daļā un deva daudz vietas kur izpausties un aizsargāties iekšējā, kantainajā daļā.

Cēsu pils torņus sāka celt kantainus, taču ar jaunajām vēsmām no Eiropas atskrējuši ziņneši mainīja celtnieku domas un tagad Cēsu pilij ir apaļi torņi.

Pilsētas mūrim bija viena galvenā ieeja, parasti daudz mazāka nekā rādīts filmās - divu zirgu ar karieti platumā un vairākas mazākas izejas. Tā kā ieejas bija ievainojamākās vietas pilsētas sienā, tad virs tām veidoja vārtu torņus. Rīgā labākais piemērs ir Zviedru vārti, taču Baltijā, manuprāt, vislabāk tas izpaužas Viļņas vārtos.

Bija arī daudz vienkāršu veidu kā radīt traucējumus ienaidniekiem aiz mūriem - noasināti koki, bedres, ierakti škēpi, mazas sienas.

Zvaigžņu cietokšņi

19. gadsimtā draugi angļi iepeldēja Daugavā un iznīcināja visu ko redzēja, ar to draudzīgi pierādot, ka tradicionālie cietokšņi vairs nespēj aizstāvēt pilsētu efektīvi. Tāpēc arī latvieši steidzās tikt vaļā no tradicionālā pilsētas mūra un žigli veidoja lielu zemes uzbērumu ārpus pilsētas mūriem, cēla bastionus, raka Rīgas kanālu un uzstādīja palisādi.

Liels Zvaigžņu cietokšņa mīnuss bija - aiz pilsētas nocietinājumiem diezgan lielā attālumā nebija ļauts apbūvēt teritoriju.

Zemes uzbērums bija daudz drošāks par pilsētas mūri, to bija lētāk izveidot un pasargāja pilsētu daudz efektīvāk. Zemes valnis bija viegli pieejams no pilsētas puses, taču ļoti stāvs no ārpuses. Aiz zemes vaļņa Rīdzinieki novietojuši Bastionus. Bastions ļāva aizstāvjiem šaut ar lielgabaliem un ieročiem un būt pasargātiem, tāpat kā no pilsētas mūra, ko neļāva darīt zemes valnis. Būtībā Bastioni bija mazi cietokšņi paredzēti tikai un vienīgi aizsardzībai. Rīgas piemērs - Bastejkalns. Pirms bastioniem no ārpuses izraka platus, dziļus dīķus apkārt visai pilsētai, lai ievērojami palēninātu pretinieka ienākšanu pilsētā. Bastioni bija bultas formas vērsti pret malām. Tas ļāva pārlūkot visu apkārtni un novērsa aklās zonas rašanos, kas bija liela problēma apaļā veida bastioniem. Bastionus ar pilsētu bieži savienoja šauras ejas un starp bastioniem bija dīķis. Lai palielinātu Zvaigžņa cietokšņa efektivitāti starp tiem ierīkoja ravelīnus. Ravelīns bija trīsstūra celtne uz salas starp bastioniem, kas vērsta ārpus pilsētas un tam bija akmens sienas dīķa pusē. Ar tiltu palīdzību to savienoja ar pilsētu. Ravelīna uzdevums bija sargāt lielos bastionus un palīdzēt tiem likvidēt ienaidniekus, kuri mēģina pārvietoties starp bastioniem.

Palisāde ir nosmailinātu koku žogs apkārt Zvaigžņu cietoksnim. Tā bija lēta alternatīva pirmajam nocietinājuma vilnim. Rīgā tā sniedzās gandrīz pa visu Dzirnavu ielu, taču Rīgas ziemeļu daļā, kur beidzas Dzirnavu iela, tur arī beidzās palisāde - Rīga tika ieņemta. Jāpiemin, ka Palisāde Rīgai bija dārgs un nejēdzīgs pasākums, jo tā mistisku apstākļu pēc pēc sniega nokušanas bija daudzviet pazudusi un nekādu škērsli nevienam neradīja. Zinātnieki uzskata, ka mazturīgākie Rīdzinieki tā apsildīja savas mājas.

Spilgtākie piemēri Zvaigžņu cietokšņiem Baltijā ir Daugavgrīvas cietoksnis, Daugavpils cietoksnis un Lietuvas Kuršu kāpās esošais cietoksnis.

Citi Reduti bija mazāki nocietinājumi ārpus lielākiem nocietinājumiem, kuru uzdevums bija aizturēt uzbrukumu un brīdināt galveno cietoksni par tuvām briesmām. Redāni bija ļoti līdzīgi ravelīniem, bet atradās sauszemē un bieži aizvietoja redutus, jo bija vieglāk, ātrāk uzstādāmi un izmaksāja mazāk.

Diemžēl mūsu Rīgā tikpat kā nekas nav palicis - tikai restaurēta daļa pilsētas mūra, prezidenta pils, Rīgas kanāls, Bastejkalns un Triangula bastiona drupas.